Manā 64 gadu vecumā es varu sevi nodrošināt un neprasu no bērniem naudu. Tāpat rīkojas daudzi mani paziņas – viņi, pat esot pensijā, nesteidzas gaidīt palīdzību no bērniem, bet paši cenšas dot atbalstu, arī materiālu.
Mūsu paaudze nebija pieradusi dzīvot viegli un tikai sev. Jaunībā nebija ne salonu, ne zīmolu veikalu, un restorāna apmeklējums bija patiesi īpašs notikums. Šodien, skatoties uz to, kas pieejams jaunajiem, mēs mēģinām atrast savu vietu šajā jaunajā dzīves ritmā.
Mani bērni jau ir pieauguši, tāpat kā arī manu paziņu bērni. Viņi izveidojuši savu dzīvi un galveno uzmanību velta tai. Tomēr, lai cik lieli viņi būtu, mūsu acīs viņi vienmēr paliks bērni.
Esmu pārliecināta, ka mūsu paaudze, augusi citos apstākļos un citās vērtībās, nekad negaidīs no bērniem vairāk, nekā tie paši spēj dot.
Manu paziņu vidū ir ģimene, kas palīdzēja dēlam iegādāties dzīvokli. Naudu viņi iedeva ar nosacījumu, ka pēc laika tā tiks atdota, jo ģimenē aug arī jaunākais bērns, kam nākotnē būs vajadzīgs līdzīgs atbalsts. Vecāki uzskata, ka katrai ģimenei jābūt savam budžetam un ka tieši tas palīdz saglabāt draudzīgas un cieņpilnas attiecības starp vecākiem un pieaugušajiem bērniem.
Es uzskatu, ka pieaugušo bērnu atbalsts vecākiem ir normāla ģimenes dzīves sastāvdaļa. Ja vecākiem gadās nonākt grūtībās, palīdzība no bērniem var būt ļoti vērtīga, taču tai jābūt brīvprātīgai izvēlei, nevis pienākumam
Protams, arī pensionāri nav visi vienādi. Ir tādi, kas atbalsta bērnus finansiāli, bet pēc tam regulāri atgādina par savu palīdzību, reizēm pat stāstot visiem apkārt, cik daudz izdarījuši bērnu un mazbērnu labā, bet pateicību tā arī nesagaidot.
Ģimenē atbalsts vienmēr ir svarīgs, taču dažreiz rodas jautājums – kā to uztvert? Vai palīdzību vajadzētu sniegt vienkārši no sirds un aizmirst, vai tomēr vecākiem ir tiesības atgādināt par savu ieguldījumu? Katrā ģimenē pieeja šim jautājumam atšķiras, un tieši tas padara tēmu tik interesantu.
Bet kā ir jūsuprāt – vai pieaugušiem bērniem ir pienākums palīdzēt vecākiem finansiāli, vai tas drīzāk ir brīvprātīgs žests?
